ASV cels uz neatkaribu. презентация

– 17.gs.
Spāņi – no Meksikas, franči – no ziemeļiem (Kanādas), angļi – tieši pāri Atlantijas okeānam, lai dibinātu kolonijas Atlantijas okeāna piekrastē.
Pirmā angļu kolonija izveidojas 1607.g. Džeimstauna Virdžinijā.
Aptuveni 18.gs. vidū Ziemeļamerikas austrumu piekrastē bija 13 Anglijas kolonijas, kuras var iedalīt trīs reģionālās grupās:
Jaunanglija (ap 300 tūkst. Cilvēki, galvenokārt puritāņi)
Vidusatlantijas reģions (Ņujorkas, Pensilvānijas, Mērilendas un Virdžinijas kolonijas, ap 222 tūkst. cilvēki, etniski daudzveidīgi, citu Eiropas tautu imigranti)
Dienvidu kolonijas (ap 270 tūkst. cilvēki, runāja angliski, ari no Īrijas un Skotijas)
Visās kolonijas dominēja angļu valoda un kultūra.
Ziemeļos no britu Amerikas kolonijām (mūsdienu Kanādā) līdz pat 1760 g. pastāvēja t.s. Jaunā Francija.
Dienvidos, Meksikas teritorija piederēja pie Spānijas koloniālās impērija.

jāpakļaujas karaļa valdībai un parlamenta lēmumiem. Bet katrai no kolonijām pastāvēja atsevišķi sakari ar metropoli, iedzīvotāji arvien vairāk sāka pakļauties vietējām valdības iestādēm.
Liela iebraucēju daļa ieradās Amerikā tāpēc, ka bēga no monarhistiskajām politiskajām sistēmām, aristokrātu noteiktās dzīves kārtības un reliģiskās nebrīvības Vecajā Pasaulē.
Šis dabiskās tiesības dzīvot brīviem un neapspiestiem netika attiecinātas uz “zemākām” cilvēku grupām, indiāņiem un melnādainajiem vergiem.

koloniālo politiku:
Koloniju un metropoles vienlīdzīgas attiecības;
Lielbritānijas nodokļu sistēma;
Likumi nav saistīti ar koloniju dzīvi un situāciju;
Administratīva sistēma (sūtīja uz Ameriku karaļa pārstāvjus – gubernatorus).

tirgoņiem pārdot tēju par zemāko cenu, piešķirot privilēģijas tām Anglijas firmām (it īpaši Ostindijas kompānijai).
1773.g. 16. decembrī notika “Bostonas tējas dzeršana” – pilsētnieki uzbruka Bostonas ostā stāvošam tējas kuģim un izmeta pār bortu visu tējas krāvu – 342 kastes, ap. 700 000 mūsdienu dolāru vērtībā.

kolonistiem un britu armijas vienībām. Britu zaudējums veicināja kolonistu pretestības kustību.
1775. – 1783.g. – Neatkarības karš
1774.g. Filadelfijā sapulcējas Kontinentālais kongress (visu koloniju pārstāvji)
1776.g. 4.jūlijs – 2. Filadelfijas kongresa sēdē koloniju pārstāvji deklarē neatkarību no Lielbritānijas. Tika pieņemta Neatkarības deklarācija.

1781.g., kad britu karaspēks Ziemeļamerikā padevās Dž. Vašingtonam.
1783.g. Parīzē karojošas puses (ASV, Anglija, Francija, Spānija, Nīderlande) parakstīja miera līgumu, kurā tika atzīta Amerikas koloniju neatkarība un noteiktas robežas.

g.)

Tomass Džefersons
(1801.g. – 1809. g.)

(1974.g.).
Četri prezidenti nogalināti atentātā: Abrahams Linkolns (1865.g.), Džeimss Gārfīlds (1881.g.), Viljams Makinlijs (1901.g.) un Džons F. Kenedijs (1963.g.).
Četri prezidenti esot amatā miruši dabīgā nāvē: Viljams Harisons (1841.g.) no smagas saaukstēšanās, Zaharijs Teilors (1850.g.) no akūta gastroenterīta, Vorens Hārdings (1923.g.) no sirdslēkmes un Frenklins Rūzvelts (1945.g.) no asiņošanas smadzenēs.
Deviņi prezidenti pārcietuši pret viņiem vērstus neveiksmīgus atentātus: Endrū Džeksons (1835.g.), Teodors Rūzvelts (1912.g.) (pēc prezidentūras), Frenklins Rūzvelts (1933.g.) (pirms stāšanās amatā), Harijs Trūmens (1950.g.), Ričards Niksons (1974.g.), Džeralds Fords (1975.g.), Džimijs Kārters (1979.g.), Ronalds Reigans (1981.g.), Bils Klintons (1994.g.)un Džordžs V. Bušs (2005.g.).