Imants Ziedonis презентация

šķiras Triju Zvaigžņu ordeni. Viens no populārākajiem latviešu literāro pasaku autoriem

Uzspridzina visu teikumu. Visu labo mūžu. – Un tāda nu ir pateicība. Viņu dēļ es katru kumosu savai mutei esmu atrāvusi. (Un zem vārdiem dziļā tumsā paspīd vārds “diemžēl”.) – Man neviens nevar pārmest. Līdz šai dienai tev esmu uzticīga. (Bet kā apslēpti draudi nāk no dziļuma augšā “diemžēl”.) Iznīcinošais vārds. Kā krusts pār teikumu. Šķērsām pār dzīvi! Pātaga pār seju, pārlauzts cirtiens: diem-žēl! (Šmiukš! Šmiukš!) Baroju, kopu, diem-žēl. (Šmiukš! Šmiukš!) Mīlēju tevi diem-žēl. Uzupurējos diem-žēl. Par nožēlošanu, nožēloju, nevajadzēja. Pašstādītai ābelītei galotnīti nocērt nazis DIEMŽĒL. Lien diemžēlčūska, dzeļ diemžēlskorpions. Mazs sērkociņš uzņirdz pie mājas stūra. Visu laiku šis cilvēks man stāstīja, kā cēlis brālim māju, kādu gaišu un skaistu, un tad ņem pēkšņi akmeni un triec logos: diem-žēl! Ņem diemžēlsērkociņu un palaiž uguni jumtā. Bīstams vārds. Nāk beigās, kad daudz kas padarīts vai kad viss jau gatavs. Nekad nesaka sākumā “Diemžēl celsim māju”. “Diemžēl precēsimies”, “Diemžēl būšu revolucionārs”. Bet atnāk beigās un iznīcina. “Uzcēlām to māju diemžēl.” – “Sapinos ar revolucionāriem diemžēl.” Iznīcina uzticēšanos. Izmežģī ticību. DIEMŽĒL ir nāves punkts, robeža, aiz kuras mirst. Mēs ceļam savu dzīvi un savu līdzcilvēku dzīvi tikai līdz vārdam “diemžēl”. Kad tu to esi pateicis (skaļi vai pie sevis klusībā), kaut kas mirst, kādam tu esi nāves spriedumu parakstījis – draugam, tuvākajam vai sev pašam. Kad saule no rīta kāpj debesīs, pasaki briesmīgo vārdu “diemžēl”, un tā, zenītā netikusi, norietēs.
– Imants Ziedonis