Neatkarīgas Latvijas valsts veidošanās презентация

valsts dibināšana 1918.gada 18.novembrī bija notikums,
kas mainīja tautas vēstures gaitu.

tautai. Pirmais Pasaules Karš tuvojās beigām. Latvijas liktenis bija nezināms. Vai Latvija paliks Krievijas sastāvdaļa, vai beidzot kļūs brīva un neatkarīga valsts? Tāpat kā frontes līnija, kas gāja gar Daugavu, bija sadalījusi Latviju divās daļās, tā arī pašos latviešos nebija vienprātības.

Valters (1874 - 1968).

Ideja par Latviju kā neatkarīgu valsti radās jau pirms 1918.gada.
Par šīs idejas autoru uzskata ideologu, izcilo politiķi un diplomātu - liepājnieku Miķeli Valteru.
Jau 1903.gadā, kad Latvija atradās Krievijas impērijas sastāvā,
viņš izvirzīja prasību par Krievijas sadalīšanu nacionālās valstīs.

Valsts dibināšana

vācu okupācijas laiks. Rīgu atstāja liela daļa latviešu inteliģences, kuri kļuva par bēgļu vienotājiem Krievijā. Latvieši cerēja uz Krievijas uzvaru pār Vāciju, domājot, ka pēc kara krievu valdība piešķirs tiem lielāku brīvību. Ideja par Latvijas valsti pārauga autonomijas prasībā ar saukli: „Brīvu Latviju brīvā Krievijā!”. Piederību Krievijai respektēja vairākos autonomijas projektos, kurus izstrādāja latviešu sociāldemokrāti – F. Cielēns, K. Kurševics, kā arī nacionāldemokrāti (laikraksta „Dzimtenes Atbalss” līdzstrādnieki Maskavā) L. Laicēns, E.Blankavs u.c.

Dzimtenes aizsardzībai tika organizēti latviešu strēlnieku pulki. Kaut arī dzimtenes atbrīvošanu neizdevās panākt, cīņas tomēr stiprināja latviešu tautas pašapziņu.

Latviešu strēlnieki 1. pasaules karā

Krievijā. Pēc cara gāšanas parādās dažādas deklarācijas un rezolūcijas par Latvijas autonomiju, dibinās pirmās īstās latviešu pilsoniskās partijas. 1917.g. 12. augustā Rīgā sanāca latviešu sabiedrisko organizāciju konference, kas prasīja Latvijas autonomiju Krievijas sastāvā, tomēr Krievijas pagaidu valdības attieksme bija noraidoša.

Tomēr arvien biežāk tiek lietota nacionālā simbolika – sarkanbaltsarkanais karogs un dziesma “Dievs, svētī Latviju!”, kas kļuva par latviešu tautas himnu.

zaudē cerību par Krievijas uzvaru karā.

1917.g. pirmajā pusē vācu okupētajā Rīgā izveidojās organizācija, kas par mērķi izvirzīja Latvijas neatkarību – Demokrātiskais bloks. Organizācijas sēdes tika noturētas slepenībā, un tās priekšgalā bija K.Ulmanis, M.Valters, P.Kalniņš, F. Menders. 1917.g. oktobrī tika izveidots DB dokuments, kuru vēlāk Latvijas Saeimas priekšsēdētājs P.Kalniņš nosauca par Latvijas Neatkarības rezolūciju.

nolēma dibināt Latviešu Pagaidu Nacionālo padomi (LPNP), kurai bija tiesības uzstāties latviešu tautas vārdā. Tā ietvēra sevī visas latviešu sabiedriskās organizācijas un politiskās partijas (izņemot sociāldemokrātus). Šo organizāciju dibināja Valkā un tajā darbojās latviešu politiskie (Z. A. Meirovics, J. Zālītis) un kultūras (J. Akuraters, K. Skalbe u.c.) darbinieki. LPNP centās panākt Latvijas suverenitātes atzīšanu ārzemēs, kā arī norīkoja Z. A. Meirovicu pārstāvēt LPNP politisko viedokli Rietumeiropas valstīs.

1918. gada februārī, izbeidzot iepriekš noslēgto pagaidu miera līgumu ar Krieviju, visu Latvijas teritoriju okupē vācu karaspēks. Aktivizējas ideja par Baltijas hercogvalsti (Latvija + Igaunija + Vācija), kura 5. novembrī formāli tika proklamēta.

3.martā starp Vāciju un Krieviju tika noslēgts Brestļitovskas miera līgums, kurā Krievija atteicās no Kurzemes un Rīgas, Vidzemes iedzīvotājiem tika dota iespēja pašiem izlemt savu likteni, bet Latgale palika Krievijas sastāvā.

tika noslēgts Kompjeņas pamiera līgums. Ideja par Baltijas hercogvalsti bija jāatmet. Tā kā Krievijas un Vācijas sabrukums novērsa ārējos šķēršļus, radās iespēja izveidot neatkarīgu Latvijas valsti. Sākas sarunas starp LPNP un DB par sadarbību Latvijas valsts veidošanā un organizāciju apvienošanu. Pēc vairāku nedēļu pārrunām tika nolemts dibināt jaunu pārstāvniecību – Tautas padomi.

Demokrātiskais bloks, apvienojoties ar Latvijas Pagaidu Nacionālo padomi, izveido Tautas padomi.

1918.g. 17.novembrī Suvorova (tagad K.Barona) ielas 3. namā (Rīgas Latviešu amatnieku biedrības krājaizdevu kases telpas) tika dibināts Latvijas pagaidu parlaments – Latvijas Tautas padome (LTP). Dibināšanas sēdi vadīja Marģers Skujenieks. Par priekšsēdētāju tika ievēlēts advokāts, pazīstamais latviešu politiskais un sabiedriskais darbinieks - J. Čakste. Sapulcē pieņēma pagaidu satversmi – Tautas padomes politisko platformu. Ministra prezidenta pilnvaras un pagaidu valdības izveide tika uzticēta Zemnieku savienības izvirzītajam kandidātam K. Ulmanim. LTP sastāvā bija 40 pārstāvji no 7 politiskām partijām: zemnieku savienības, sociāldemokrātiem, radikāldemokrātiem, sociālrevolūcionāriem, nacionāldemokrātiem, republikāņiem un neatkarības partijas.

(1918.g. 17. novembrim – 1920.g. 30. aprīlim).

Pirmā Pasaules Kara notikumu rezultātā, sabrūkot impērijām un rodoties jaunām valstīm (Somija, Polija, Lietuva, Igaunija u.c.), radās iespēja realizēt Latvijas valsts neatkarības ideju.

1918.g. 18. novembrī pulksten 16:30 Rīgas pilsētas Otrā teātra (tagadējā Nacionālā teātra) telpās, Latvijas Tautas Padomes svinīgā sēdē tika proklamēta Latvijas Republika.

Tautas padomes locekļi.

Svinīgo sēdi atklāja un vadīja LTP priekšsēža biedrs, zvērināts advokāts- Gustavs Zemgals, jo priekšsēdis Jānis Čakste tobrīd neatradās Rīgā. Tika nolasīts 17.novembra vienošanās akts un pasludināts, ka suverēnā vara Latvijā ir Tautas padomes rokās.

Ministru prezidents apsveikuma runā izteica divus būtiskus principus, uz kuriem vajadzēja balstīties jaunajai valstij: „Visi pilsoņi bez tautības izšķirības aicināti palīdzēt, jo visu tautību tiesības būs Latvijā nodrošinātas. Tā būs demokrātiska taisnības valsts, kurā nedrīkst būt vietas ne apspiešanai, ne netaisnībai".

Pirmo reiz kā valsts himna, tika izpildīta „Dievs, svētī Latviju!”

pastāvēšanas gados", Rīga, 1928.g., 76.lpp.

Tautas Padomes prezidijs: (no kreisās)
priekšsēža otrs biedrs G. Zemgals,
sekretārs E. Bite (stāv), sekretārs E. Skubiķis,
priekšsēdis J. Čakste,
sekretārs St. Kambala,
priekšsēža pirmais biedrs M. Skujenieks.

par patstāvīgu, neatkarīgu, demokrātisku republiku.

Latvijas Tautas padome pasludināja sevi par vienīgo likumīgo varu Latvijas valstī.

Latvijas Tautas Padome par augstāko izpildvaru pasludināja Latvijas Pagaidu valdību ar Ministru prezidentu Kārli Ulmani priekšgalā.

1918. gada 19. novembrī TP apstiprināja K. Ulmaņa izraudzīto Latvijas Pagaidu Valdību.

gada 19. novembrī TP apstiprināja K. Ulmaņa izraudzīto Latvijas Pagaidu Valdību, tomēr faktiskā vara Latvijā joprojām atradās vācu karaspēka rokās.
Pagaidu Valdības pirmais uzdevums bija panākt savu atzīšanu. Tā arī notika. Pagaidu Valdība pārņēma civilo pārvaldi, bet militārā vara joprojām piederēja vāciešiem, kuri nespēja aizkavēt lielinieku ienākšanu Latvijā.
1919. gada 3. janvārī lielinieki ienāca Rīgā. Gandrīz visa Latvija bija lielinieku varā ar P. Stučkas valdību priekšgalā.
Tikmēr K. Ulmaņa pagaidu valdība patvērās Liepājā. Tās rīcībā bija tikai dažas latviešu brīvprātīgo karavīru rotas O. Kalpaka vadībā. Kopā ar šīm rotām pret lieliniekiem aizstāvējās no Baltijas vāciešiem organizētais „landesvērs” un vāciešu brīvprātīgo karavīru „dzelzs divīzija”.
1919. gada 16. aprīlī vācieši izdarīja militāru apvērsumu pret Pagaidu Valdību un nodibināja sev padevīgu A. Niedras valdību.
Pagaidu Valdība patvērās uz Sabiedroto kuģa „Saratov”.
Latviešu karaspēka vienības palika uzticīgas Pagaidu Valdībai, bet turpināja cīņu pret lieliniekiem vācu virspavēlniecībā.
1919. gada 22. maijā „Landesvēra”, „dzelzs divīzijas” un Latvijas karaspēka daļas atbrīvoja Rīgu.

rezultātā vācu karaspēks tika sakauts. 3.jūlijā tika noslēgts Strazdmuižas pamiers, Niedras valdība krita un vācieši atstāja Rīgu, kurā atgriezās Latvijas Tautas Padome un Pagaidu Valdība.
Saskaņā ar pamiera noteikumiem vāciešiem bija jāatstāj Kurzeme, bet viņi to nedarīja. Vācija sāka organizēt jaunus spēkus ar bijušās krievu armijas virsnieku Avalovu –Bermontu priekšgalā.
1919. gada 8. oktobrī sākās bermontiešu uzbrukums Rīgai. Lielākā daļa Latvijas karaspēka cīnījās pret lieliniekiem Latgales frontē. Pret bermontiešiem stājās nelielas, vāji apbruņotas latviešu karaspēka daļas. Rīgā pie Daugavas krastiem sākās cīņas mēneša garumā, kas beidzās ar uzvaru 1919. gada 11. novembrī (tiek atzīmēta kā Lāčplēša diena.).
Brīvības cīņu noslēgums risinājās Latgalē. Pēc Pagaidu Valdības vienošanās ar Poliju 1920. gada 3. janvārī sākās latviešu-poļu karaspēka vienību kopīgs uzbrukums, kas bija sekmīgs. Mēneša laikā lielinieki tika padzīti no Latgales.
1920. gada 11. augustā noslēgts Latvijas - Krievijas miera līgums. Beidzās brīvības cīņas.

1921.g.

kreisās bataljona komandieris Oskars Kalpaks,
4. – I Latvijas Neatkarības rotas komandieris Jānis Balodis.
1919. g. janvāra beigas – februāra sākums. Fotogrāfs nezināms.

ēkas.
1919. gada pavasaris. Fotogrāfs nezināms

Latvijas armijas parādē Esplanādē.
1919. gada 12. septembris. Fotogrāfs M. Lapiņš

gads. Fotogrāfs nezināms

nezināms

1920. gada 14. jūlijs. Fotogrāfs nezināms

pulka pulkvežleitnantam Jānim Liepiņam.
1920. gada 11. novembris. Fotogrāfs nezināms

kreisās:
Latvijas Republikas diplomātiskais pārstāvis Itālijā Miķelis Valters, ārlietu ministrs Zigfrīds Anna Meierovics,
Latvijas Republikas ārlietu ministrijas Kabineta šefs Jānis Lazdiņš.
2. rindā no kreisās: Latvijas Republikas diplomātiskais pārstāvis Francijas valdībā Oļģerts Grosvalds,
Latvijas Republikas diplomātiskais pārstāvis Lielbritānijā Georgs Bisenieks, Latvijas Republikas ārlietu ministra adjutants
Jānis Tepfers.
1921. gada 26. janvāris. Fotogrāfs nezināms

vispārējas, vienlīdzīgas, tiešas, aizklātas un proporcionālas tautas pārstāvniecības vēlēšanas (Satversmes sapulces vēlēšanas), kurās bija tiesības vēlēt visiem 21 gadu vecumu sasniegušajiem Latvijas pilsoņiem bez dzimumu izšķirības.
Satversmes sapulce par savu priekšsēdētāju ievēlēja J. Čaksti.
1920. gada 1. maijā sanāca Satversmes sapulce, lai izstrādātu Valsts Satversmi, kuru pieņēma 1922.g. 15.februārī. Tajā bija sacīts, ka Latvija ir demokrātiska republika, kurā augstākā vara pieder tautai. Augstākais likumdevējs ir tautas ievēlēts parlaments – Saeima, bet izpildvaru realizē Saeimai pakļauta valdība.
Sapulce izstrādāja arī Zemes iekārtas (agrārās reformas) likumu; gādāja, lai dzimtenē var atgriezties bēgļi, kas atradās Krievijā; oficiāli apzīmogoja cīņu izbeigšanos austrumos un rietumos, slēdza mieru ar Padomju Savienību (1920.g. 11. augustā) un Vāciju (1920.g. 15. jūlijā).
Padomju Krievija bija pirmā valsts, kas Latviju atzina de iure.
1921.g. 22. septembrī Latviju uzņēma Tautu savienībā.
Satversmes Sapulces darbība turpinājās līdz 1922. gada 7. novembrim, kad, saskaņā ar valsts Satversmi, savu darbību uzsāka jaunievēlētā Saeima, kurā par prezidentu ievēlēja J. Čaksti.
Sākās Latvijas parlamentārās demokrātijas laiks – darbojās daudzpartiju sistēma un seko četru ik pēc trim gadiem ievēlētu Saeimu laiks, kuru izmainīja K.Ulmaņa apvērsums 1934.g. 15.maijā.

gadu

Zirgu tramvajs Aleksandra (tagad Brīvības)
un Cēsu ielas krustojumā.